Izstāde
Ievads
Rūpniecības straujās attīstības rezultātā daudzās Eiropas pilsētās sākās celtniecības bums. Arhitektūra bija gan valsts modernisma, gan estētiskās gaumes apliecinājums. No Olesundas līdz pat Vīnei uzplauka dažādi jūgendstila novirzieni, kurus varēja vienkopus apskatīt Pasaules izstādēm celtajos paviljonos. Plūstoši šķiedru dzelzs veidojumi un akmens konstrukcijas piešķīra ēku fasādēm un tiltiem īpatnējus un greznus vaibstus. Arhitektiem bija īsts pļaujas laiks — attīstoties rūpniecībai, daudzi bija tikuši pie turības un nu vēlējās to izrādīt; ienesīgi pasūtījumi nāca gan no valsts iestādēm, gan privātajiem klientiem, turklāt arhitektiem tika dota pilnīga rīcības brīvība gan iekštelpu, gan ārējā izskata projektēšanā.
Plūdenie stili
Briseles arhitekti, kuru darbiem bija raksturīgas līkumainas līnijas, bija Pols Hankars (Paul Hankar), Anrī van de Velde (Henry van de Velde) un Pols Sentenuā (Paul Saintenoy), taču vispazīstamākais beļģu arhitekts bija Viktors Horta (Victor Horta, 1861-1947). Telpas viņa projektētajās ēkās bija gaišas un plašas, ar novatoriskām metāla konstrukcijām. Daudzu Hortas ēku būvi bija pasūtījuši privāti klienti — rūpnieki, tostarp Emīls Tasels (Emile Tassel) un Armāns Solvē (Armand Solvay). Maison du Peuple bija Beļģijas Darba partijai paredzēts celtņu komplekss (Horta boja masons). Parīzes arhitekts un projektētājs Ektors Gimārs (Hector Guimard, 1867 1942) izkopa abstraktu, plūstošu stilu, taču, kaut gan piešķīra pats sev „mākslas arhitekta” titulu, ar to māksliniekiem viņš tuvāks nekļuva. Viņa darbi ir Maison Coillet Lislā, Castel Béranger un 1900. gada Pasaules izstādei celtās metro stacijas, kuros bija apvienotas taisnas formas ar rūpniecisko objektu celtniecības metodēm.
Dekorācijas un formas
Austrijas arhitekts Oto Vāgners (Otto Wagner, 1841-1918) bija divu Vīnes arhitektu paaudžu vienojošais elements. Viņš projektēja agrīnā jūgendstila ēkas Vīnē, bet pēc tam pievienojās saviem studentiem Jozefam Hofmanam (Josef Hoffman) un Jozefam Marijam Olbriham (Joseph Maria Olbrich) Vīnes Secesijā, kas tika dibināta 1897. gadā. Secesijas pirmais priekšsēdētājs bija Gustavs Klimts. Pirms pieciem gadiem bija notikusi Minhenes secesija. Krásnohorské Podhradie mauzoleja (Slovēnija, uzcelts 1904. gadā) celtniecība tika uzticēta vācu arhitektu grupai. Aristokrāts Dionīss Andraši (Dionýz Andrássy) apprecēja Františku Hablavcovu (Františka Hablavcova) pret savas ģimenes gribu. Pēc sievas nāves pēc laulībā pavadītiem 36 gadiem viņš lika uzcelt viņai jūgendstila piemiņas mauzoleju. To projektēja un cēla Ričards Berndls (Richard Berndl) un Konstantīns Friks (Constantine Frick), skulptūras veidojuši Makss Friks (Max Frick) un Eduards Šmukers (Eduard Schmucker).
Nacionālās tradīcijas
Somijā virmojošo politisko kaislību ietekmē, iespējams, radās vēlme sajaukt jauno stilu ar somu tradīcijām. Paviljonā, ko Parīzes 1900. gada Pasaules izstādē projektēja Helsinku arhitekts Eliels Sārinens (Eliel Saarinen), Hermans Geseliuss (Hermann Gesellius) un Armass Lindgrēns (Armas Lindgren), mākslas un dizaina tendenču aktualitātes bija stilizēti apvienotas ar mitoloģisku tematiku. Spānijas jūgendstila novirzienu dēvēja par Modernista stilu, un Barselonā strādājošais katalāņu arhitekts Antoni Gaudí (1852-1926) izveidoja ārkārtīgi savdabīgu, plastiski organisku stilu, kas sakņojās gotikas un mauru arhitektūras tradīcijās. 1900. 1914. gadā Gaudi strādāja Eizebi Gjela (Eusebi Güell) projektā, kura ideja bija aizgūta no angļu „Dārza pilsētas” (Garden City) — pilsētplānošanas metodes. 1883. viņu iecēla par Sagrada Familia katedrāles būvdarbu direktoru, un pie šī projekta viņš strādāja līdz savai nāvei.
