- Izstāde: Art Nouveau
- Jauno interjeru pasaule
Ievads
Jūgendstilam raksturīgās dzīvās un dabīgās kontūras ēku interjeros izpaudās tikpat lielā mērā kā to fasādēs. Iekštelpās bija mazāk vietas, taču māksliniekiem tas ļāva uzdrīkstēties vēl vairāk. Plānojot un iekārtojot telpas, dizaineri varēja pievērst uzmanību vissīkākajām detaļām, pat durvju rokturiem, krēslu apdares elementiem vai galda piederumiem. Beļģijā, Vācijā un Francijā iekštelpu dizainā bija plaši izplatītas līklīniju formas, bet atšķīrās dekoratīvie elementi un stila diktētie funkcionalitātes ierobežojumi. Koka detaļas ieguva jaunus, netradicionālus izliekumus un dekoratīvus kukaiņu motīvus, taču varēja būt arī vienmērīgas un funkcionālas. Glāzgovas un Vīnes novirzienam bija raksturīgas taisnas līnijas un ģeometrisko figūru lietojums dizainā. Citās Eiropas daļās bija jūtama tautisko un reģionālo stilu ietekme, tostarp Skandināvijas vikingu un pūķa stils (dragestil). Parīzes Pasaules izstādē 1900. gadā bija izstādīti norvēģa Henrika Bulla (Henrik Bull) interjera darbi un Prāgas mēbeļu meistara Jana Kastnera (Jan Kastner) krēsli.
Fantastiski vai funkcionāli
Anrī van de Velde (Henry van de Velde 1863-1957) bija beļģu arhitekts un dizaineris, sākotnēji gleznotājs, kurš izpelnījās uzaicinājumu pievienoties Briseles mākslinieku grupai Les XX. No 1890. gada viņš projektēja jūgendstila mēbeles un interjera priekšmetus, smeļoties iedvesmu „Mākslas un amatu” kustības idejās. Viņš projektēja interjeru tādām svarīgām Parīzes galerijām kā Maison de L’Art Nouveau (Bings (Bing)) un La Maison Moderne (Juliuss Meijer-Grēfe (Julius Meier-Graefe)). Ievērojamu savas darba dzīves daļu van de Velde pavadīja Vācijā. 1905. gadā viņš Veimārā nodibināja mākslas un amatu skolu, kas vēlāk kļuva par Bauhaus. 1907. gadā viņš palīdzēja izveidot apvienību Deutsche Werkbund.
Ģeometriskās tendences
Glāzgovas novirzienu definēja formālais, stūrainais stils ar ķeltu simboliku, kas bija raksturīgs arhitektam, dizainerim un akvarelistam Čārlzam Renijam Makintošam (Charles Rennie Mackintosh, 1868-1928), kā arī māsām Makdonaldām (Macdonald) un Herbertam Maknairam (Herbert McNair). Viņus dēvēja par „Četrotni”. Viņu pastāvīgā kliente bija skotu uzņēmēja Ketrina (Keita) Krenstone (Catherine (Kate) Cranston), ar kuru Makintošs vairāk nekā 20 gadu garumā sadarbojās vairākos projektos. Viņa bija lielākā tējnīcu īpašniece Glāzgovā, kuras tējnīcas šajā rūpniecības pilsētā piedāvāja bezalkoholiskos atspirdzinošos dzērienus, kaut gan pilsētai bija stipro alkoholisko dzērienu cienītāju pilsētas reputācija. Makintoša darbs tika atzinīgi uzņemts Austrijā, kur viņš piedalījās Vīnes Secesijas izstādēs. Vienu no secesionistu dibinātājiem — arhitektu un dizaineri Jozefu Hofmanu (Josef Hoffman, 1870-1956), dēvēja par Quadratl-Hoffmann (kvadrātiņu Hofmanu), jo savos darbos viņš plaši izmantoja kubus un kvadrātus.
Eiropas interpretācijas
No arhitekta Karlo Bugati (Karlo Bugati, 1856-1940) darbiem visplašāk ir pazīstamas viņa radītās mēbeles, it sevišķi 1902. gadā Turīnā izstādīto mēbeļu stils. Ar „pūķa” vai „vikingu” stila mēbelēm un tām raksturīgo krāsojumu un kokgrebumiem pasauli iepazīstināja Larss Kinsarviks (Lars Kinsarvik, 1846-1925). Tās bija iecienītas krogos un viesnīcās, un laikā, kad Norvēģija atradās Zviedrijas pakļautībā, pauda lepnumu par Norvēģijas vēsturi un leģendām. Rumānijas karaliene Marija, karalienes Viktorijas mazmazmeita un tuva Loī Fulleres draudzene, papildināja savas jūgendstila pils interjera, kurā vērojami Bizantijas un ķeltu rakstu elementi, personisko stilu, ar meistara Bernharda Ludviga (Bernhard Ludwig) mēbelēm.